Ilgas

autors: liancite [dzejoļi]

Es esmu tev līdzās kā trauksmains zvans
Kas tikai zvana, bet ticību nerod…
Tu esi tik tāls un nesasniedzams
Tik patiess, tik brīvs un tik dzīvs…
Es gribu sajust tavu elpu uz savas pieres
Un kvēlo lūpu garšu
Un austot rītam pamosties
Tavu roku siltajā azotē!

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
Plaanpraatinjsh	2010-11-07 15:29
Hmm? Kāda gan jēga no rokas azotē?:)
klusaisMiileetaajs	2010-11-07 15:46
Brauc uz Jēkabpili un būs Tev roka, un vis kas! :)
assortina	2010-11-07 18:36
Klausi KM!! :)
laukroze	2010-11-07 22:59
vēl vajag ko pielikt klāt, ar azoti par maz..;)
ZARNU_MAISS	2010-11-08 10:22
To visu spēj sajust tikai pēc sevis attīrīšanas no negatīvajām enerģijām,
liancite	2010-11-08 13:54
Miedz, puisīt, aizmiedz azotē, Kā circenītis... Ja šī sajūta nav bijusi, tad arī tās jums nebūs :DDD Paldies Zarnu Maiss, ļoti vērīgs esi :)
piparmeetra5	2010-11-08 15:53
Khm, khm...
Kurshininks	2010-11-08 15:56
..ja Tu man visu laiku zvaniitu pie auss,...nopietni saku:"...ticiibu nerastu!"

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!