pie smiltīm pieaudzēti kaktusi.

šie cilvēki elpo svešā valodā
viņu domas ir ieregulētas kanonizētās sliedēs
viņi neprot apmaldīties trijās priedēs
un lidot bez aironautikas kursu diploma rakstāmgalda atvilktnē
un, kad es viņus uzaicinu peldēties sviestā - viņi saka: nē

bet vienalga man patīk tā skaņa
kad vējš čabinās viņu matos
kā uz krāsainām dabas gleznām uz viņiem skatos -
viņi sevi neredz no malas, (kā, piedodiet,- viņus es)
tādēļ nezin paši, cik skaisti - kā jaunas vēl neiepazītas meitenes,
kaut arī līdzīgi pie smiltīm pieaudzētiem kaktusiem,
uz kuriem nedrīkst apmesties pat vārna,
man tīk tā sajūta, kad viņu adatas iezīmē paragrāfa švīkas uz mana spārna -
mazi izmisīgi rakstiņi mēģina imitēt realitāti
tāda pavasarīga zvirbuļu kņada gaisā,
tik saules piepildīts sazināties bez sazināšanās skats,
tik trausla harmonija - kā pāri bezdibenim novilkts zīdaiņa mats

šie cilvēki elpo svešā valodā,
bet satiekamies mēs kopīgā cilvēkmīlestības nojautu izspēlēšanas arodā,
ko daži apsaukā par dzīvi,
bet citi par dzīvi cildina,
vēl citi savus kaktusu spārnus plivina
un saka – mēs esam tādi paši kā tu!
- un smaidot viņiem piekrītu,
jo arī es viņus mīlu

tik spokaini šķietami cilvēki,
gandrīz kā īsti -
līdzcilvēku priekšstati
un pašcildināšanas izmisumu radīti
garāmslīdošo ļaužu mīti,
spokaini kaktusi
ar puspateikti izsviestu vārdu saknēm
saskarsmes bada smiltīs dzīti
apziņas veselīgi un neveselīgi parazīti,
krāsaini, koši, kolorīti
kaktusveidīgi humanoīdi
smadzeņu tuksnesī
zaļojoši kā draudzīga oāze

vēstule no šīspasaules-viņpasaules malas
psihotropi saulainā kņadā
komunikāciju dārza dendrārijā manā
atsvešinātības transa nirvānā dūmakaini zaļā
kaktusveidīgo draudzību karavānā
laipnības halucināciju prānā

...varbūt īstenības raisīts maldīgums,
varbūt maldīguma dēsti īstenībā...
...pie prāta smiltīm pieaudzēti kaktusi
cilvēkveidolu apziņas projekciju
spokainajā klonētībā

ar adatainas balonmīlas lidottieksmi apsēstībā
iejūtības puķkopībā.