Meita no ielas

Viņa pienāca klusi kā nāve:
Ar vaigiem baltsārti blāviem.
Un salstošiem pirkstiem pieskārās ādai.
Zem mēteļa biezā - vietiņā kādā.
Pār meitenes miesai pāskrēja drebuļu vilnis
Jo kabatas viņam ar dolāriem pilnas.
Tā pavēra lūpas viltotā līksmē-
Vīrs savilka ciešāk bikšu siksnu.
Ļauj vēlreiz tev skarties!
Tā čukstot lūdzās
Un netīšām vērās vaļā tai blūze.
Bet vīrs to atstūmis, tālāk gāja
Tur tālāk mirgoja Meitu māja.