Mana pērļu virtene.

Dzīvē ik mirklis kā krāsaina pērle
Noskan un izripo,virtenē savijas
Cieši jo cieši blakus viens otram,
Palēnām pagātnes atmiņās noguļas.

Es ceļu augšā šo pērļoto rotu,
Kas pārpilna pagātnes ainu,
Un vērtēju katru šo mirkli man doto,
Un domāju-ko lai tur mainu?

Jā,zinu,nav maināma pagātnes taka,
To var tikai izsvērt un vētīt,
Un izjust sevī,ko sirds par to saka,
Un krāsas šai virtenē pētīt.

Ir bagāta krāsām šī pagātnes rota,
Tik ļoti,ka sirds reibst to skatot,
Ikkatru pērli,kas bija man dota,
Es vērtēju,pētu un skatu.

Te rožaini smalkas man atmiņu raisa,
Mirdz tajās vēl bērnības sapņi,
Tad tīras un baltas kā sniegpārslas gaisā,
Tās iekrītot plaukstā kļūst slapjas.

Ir vienādas,pelēkas,stingras un gludas,
Tās vienmuļo ikdienu vēsta,
Un krāsainas,spilgtas,kas nepazudīs,
Jo izgaismo vienmuļo krēslu.

Ir zeltainas-saules un mākoņu zilas,
Un zaļas no meža un pļavas,
Un īsta tirkīza cerību pilis,
Un dzidras kā asaru lāses.

Bet dažas kā pelēki akmeņi veļas,
Tik raupjas un smagas un sāļas,
Ka izbērt tās visas gribas uz ceļa,
Lai nav tām gar mani vairs daļas.

Jau zinu,ka netikšu vaļā no pērlēm,
Ne skaistām un smalkām,ne drūmām,
Tik gaidot ik nākošo mirkli var cerēt,
Ka raisīs tas smaidu uz lūpām.

Un zinu,ja sauli es turēšu plaukstās,
Tā izmainīs virtenei krāsu,
Jo saule pat pelēkām akmens lauskām,
Liek var`vīksnes mirdzumā lāsot.

Tik sakiet,kā noturēt sauli plaukstā-
Tā pārlieku liela un spoža,
Un rokas man sadegs,tās ir pārāk trauslas...
Es laikam vēl neesmu droša,

Ka varēšu var`vīksnes mirdzumā ietīt
Tās dienas,kas smagas kā akmens,
Un laikam kāds atkal ar mani līdz cietīs,
Ja draugi ir-visu var panest.