Mutulī

Bij kādreiz manim sievietes ,
Tās mēriju ar kaudzi ,
Tās visas kvēli mīlēju ,
Tā dara to vēl daudzi .
Un arī mani mīlēja ,
Es nesu abiem baudu ,
Bet tagad viens pie kamīna ,
Kā brūti kaķi glaudu .
Nav dzīvē vairāk salduma ,
Kā rozīņotam keksam ,
Vai tā var dzīvot vīrietis ,
Kurš viss ir radīts seksam ?
Nē , celšos es kā Fēniksputns ,
Kam ataugušas spalvas ,
Un lēkšu dzīves mutulī ,
Uz dibena , vai galvas .
Kāds , varbūt teiks , ka gadu daudz ,
Bet es tik bārdā smīnu ,
Ja zinātu jūs mīlīši ,
Cik alū vitamīnu !
Nav vaina arī brendijam ,
Tā daži ārsti saka ,
No tā kļūst , dažreiz platāka ,
Uz manu gultu taka .
Un tā līdz sirmam vecumam ,
Lai skauģi mēles kultu ,
Es turu cieņā sievietes ,
Gan aliņu , gan gultu .
Kāds teiks , ka izvirtulis es ,
Kam morāle ir lieka ,
Bet pats ar sievu šķirti guļ ,
Un nav tā dzīvē prieka .
Tas mājā ir kā mēbele ,
Man acs kļūst lasot valga ,
Ne seks šā sievai interesē ,
Bet tikai viņa alga .
Es jūtu , tūdaļ virsū bruks ,
Man oponentu bari ,
Un ziņkārībā jautās tie ,
Vai , tiešām tu vēl vari ?
Jā , varu just un uzdzīvot ,
Un nebēdāt ne nieka ,
Ko vēlu arī visiem jums ,
Par maz kam dzīvē prieka .