Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Ozoli dīgst
Kā dzeltenas asaras, kā krusas graudus:
Ozols nobēra zīles uz lapu paklāja galda. Ko Sīlis aiznesa, ko cūkas apēda, Vien garām ejot, vīrs dažas pacēla. Dīgst zīles starp akmeņu krāvumiem, Dzen lapiņas zaļās pie ceļa pļāvuma. Pēc gariem gadiem, pēc gadsimta viena Lauka malā pacelsies - zaļu ozolu siena. Ies garām vīri, pār pleciem zāģi un cirvji: Redzat kāda te ozolu sērga-sāks viņi tērgāt. Ozoli kritīs kā spaļi, gan taisnie, gan zaļie. Un atkal gadsimti ritēs līdz sadīgs ozoli citi.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|