Vasarnīcās tukšās

It viss, ko rakstu
Jau pateikts reiz.
Un nav vairs mana sirds
„kā putna bērns, Kas savā ligzdā līksmi triec”.

(Ciešanu ziedos asara lās,
Viņa vairs nenāk,
Mana laime, mans lāsts.)

neīsta asara lejup pa tīteni ris
mana laime, mans liktenis.

(Vējš nobirušās lapas nēsā,
Zem pēdām trauksmi skan to vāls.)

Es klusi šajā aukstā rītā eju
No visas pasaules un ļaudīm šķirts.

Mirst lapu zelts,
Ko vējš virs galvas nēsā.
Neīstas asaras, neīsts ir rīts.

Būs nakts tik liela un es –
Viens pats.