Tukšums

Manī nav asaru -
esmu sauss kā
sakaltusi maize

uz palodzes nolikta
putni to knābā
sāp tai vai ne
tas vairs nav svarīgi
viņas uzdevums - dot
un nesaņemt pretī

skatoties spogulī
liekas viss jauki
līdz kamēr tu pamani -
savas nelabās rievas
reiz likās tās tievas
tagad jau aizņem -
teju vai visu -
visu ko redzi

tas atgādina sveci,
kas deg te līdz izdeg
un divas -
katra savā istabā
noliktas,
nolemtas vienādai dzīvei
ne īsti laimei ne brīvei,
ne īsti nāvei ne dzīvei...

nespēj tās skatīties
viena uz otru,
redzot savu seju
otrā tik...
sāpīgi zināmu -
riebumā novērsos,
padevos reibumam,
liekas viss putekļos,
liekas ka beigas

un tomēr
kāds klusi saka -
bez steigas,
bez elpas,
bez laika un telpas
dzīvo un dod
nevis te zodz
mirkļus...

mirkļus no dzīves
aiz spoguļa tumšā
dzīvē tik tukšā
ar sāpēm un rūpēm
tām pašām tik vairāk
un dur sev vēl asāk -
nevēlies stāt

izvelies laukā no..
vilciena - pamodies,
nosvīdis slapjš
un saproti pats -

lielākie murgi
ir tevī pašā...