Pilnmēness naktī

Kad mēnesnīcas
Maigā, vilinošā gaisma
Nakts miglas plīvuru
No manas pieres trauc,
Tad liekas -
Lidoju es tālu bezgalībā
Tās sagūstīts,
Un neredzamu roku skauts.

No pusnakts sniegtā
Trauslā zvaigžņu kausa
Es baudu debesis,
Un tajās ieklausos -
Tur klusums
Nodiktē man senus vēstījumus,
Ko saglabāt,
Līdz atļauts būs tos pravietot...

Un niecīgas kļūst
Visas ciešanas un skumjas,
Un zemes kaislības,
Kas bieži prātu jauc...
Es taču -
Daļa debess, klusa zvaigžņu elpa,
Ko mēnesnīca
Uz mājām atpakaļ šai naktī sauc.