Dzejolis par mana brālēna Agaa-ax transporta ķermeni Aļošeņku.*

Pār Kištimas kapsētas smaidīgajām, ovālajām piemiņas krustu foto sejiņām
Caur lāsumainiem bāliem laukumiem no caurstaroto koku mēnesnīcas šalkām
Kā nevilšus no putna spārniem atrāvusies spalva
Starp kapu kopiņām vīd Agaa-ax-a transportķermenīša sīpolīgi iegarenā galva.
Jau Agaa-ax ir pārgājis uz citām dzīves inkarnāšu joslām,
Vien ķermenītis kusli dīvainais ir iekārtojies savas dienas pēdējās šeit skatīt -
Te, nomaļajā Zemeslodes stūrītī, ar sarkanmelnām kaķa acīm...
Un, re - jau arī neparastā večiņa ar smeldzes pilnām ilgām krūtīs
Pēc dēlēna, kas reiz tai zudis, ilgodamās nāk ar alkām, cerībām, ka Dievs to atkal viņai sūtīs...
Hoo! - spalgā infraskaņas prieka kliedzienā par necerēti pēkšņo veiksmi
Agaa-ax-a ķermenītis telepātiskajā jūsmā pievelk večiņu
Un, dziļo ilgu raisīts, uzņem viņas dēla dvēselīti!
Kā īstas pilnpildītas dzīves noslēguma fanfaras un konfekšpilni bērna svētdienrīta svētki
Aļošeņka ir Agaa-ax-a ķermenītī nācis
Un viņa epoksīda vaidziņi ir karameļu laimē mērkti...
Cik ilgi vēl šīs neparastās atkalsatikšanās dienas ilgs?
Nav svarīgi, cik daudz, bet svarīgi, cik laiks šis pilns -
Ir večiņa ar savu dēlu atkal kopā,
Un Agaa-ax-a transportķermenis ir iedarbojies jaunā pārdzimšanas lokā...
...Ak, ļaudis brīnišķie, ak, eksotiski nevīžīgais konformistu pūlis,
Jūs, pārdabiskās lietas alkstošie, bet izmisīgi liedzošie, kad jums tās dāvina no nekurienes dzelmēm mēnesnīcas kūlis
- Par kaķēnu jūs noturējāt Agaa-ax-a brīnumaino reinkarnāciju spēli
Un večiņu no viņas dēla izšķīrāt, par sevi domājot, ka rīkojaties humāni un cēli -
Uz nepareizā prāta izolāciju jūs nogādājāt viņu
Un dvēseli tai salauzāt, lai sevi nenodarbinātu domām liekām...
Bet Agaa-ax-a jaunie transportķermeņi nu izvairās no mēnesnīcas apspīdētām vietām,
Un mani citu civilizāciju neparastie radiņi un draugi
Zin robežas, cik tālu sevi paust, un kurā brīdī aizvērt zaigojošo atklāšanās spraugu...
--------------------------------------------
...Pār Kištimas kapsētas smaidīgajām, ovālajām piemiņas krustu foto sejiņām
Jau saullēkta stari liek krāsoties purpursārtām gaismasstrēļu ejām,
Un kaut kur mežmalā cīruļi pieskandina rītu -
Šīs pasaules skatuvi - tik zināmu, tuvu... - un tik neiepazītu...


_______
*vēstījums tverts iedziļinoties kāda Kištimā notikuša noslēpumaina atgadījuma būtībā