Par bitēm

Kā stropā iedūcas bites,
Es atceros bieži vien,
Un dravošanas rīti
Nāk prātā šo baltu dien.

Ak, bites! Kur no tām dēties?
Tak neskriesi mārkā uzreiz.
Te nav vairs ko ampelēties -
Tver dūmekli, kūpināt steidz.

Tad rokā zeltainās kāres,
Kas medainām lāsēm līst,
Un, iedams pagalmam pāri,
Jutos kā varonis īsts!

Dūc bites un gadās kāds kodums,
Sūrst degungals, pakausis niez...
Tēvs smaida, kāres man dodams -
Ir jāmācās paciesties.

Salds medus, bet bites sīvas,
Šo gudrību zina ikviens,
Bet indeves - pilna dzīve,
Un dienas kā bites skrien...

Sen zudusi bērnība mana,
Bet vecā liepa vēl zied
Ar samtaino sanēšanu,
Kad pamalē novakars dziest...

Vien agrajos jūlija rītos,
Man mūžīgi kaut kas trūkst –
Tā gribas lai liepas par bitēm
Ar medainām lapām čukst...