Par piedošanu

Vairs nepiedodam nevienam
Neko, lai cik tas var sāpēt.
Tik otra vainas minam,
Nepiedošanas slāpēs.

Līdz topam bezjūtīgi,
Ne klausīties spējam, ne saprast.
Vai lemts tā bezgalīgi?
Kur atbildi gan atrast...

Vien noslēpjam sāpi savu,
Jo patiesību teikt - bailes.
Šķiet, tā nav vaina tava,
Ja apkārt ienaids gailē.

Tā kļūstam svešinieki,
No sevis un citiem projām...
Ir slēgtas durvis priekam,
Un piedošanas domām.

Kaut mulsti, bet dāvini smaidu,
Un atliks vairs maz – tikai piedot.
Cik ilgi tas bija gaidīts...
Neko taču neprasa ziedot.