Nenākšu vairs

Kur aizplūst upes, kur ezeri laistās
Un rozes kā neprātā tvīkst.
Pār ceļa grantij un putekļiem baltiem
Vien ceriņam zari gurdumā slīgst.

Lai smaržo sili, lai līgojas mežs,
Šeit nenākšu, nenākšu vairs!

Kur akmens uz lauka, kam ruda ir galva
Un arājs sev sviedrus trauc,
Aiz pakalniem zaļiem, gurušiem saulē
Caur debešiem pērkons uzdziedot brauc:

Lai smaržo sili, lai līgojas mežs,
Šeit nenākšu, nenākšu vairs!

Kur jūrmalas smiltīs, baltās kā pērles
Guļ dzintaram asara viena.
Tur stāvēšu ilgi, klausoties viļņos
Mūžīgi zaļos un siltos kā piens.

Lai smaržo sili, lai līgojas mežs,
Šeit nenākšu, nenākšu vairs!

Kur klusajās naktīs kliedz atstāti putni
Ar spārniem saceļot vējus,
Caur miglām rēnām brien vientuļi stāvi
Uz leju uz leju uz leju.

Lai smaržo sili, lai līgojas mežs,
Šeit nenākšu, nenākšu vairs!