Pērkona laikā

Nakts vidū mostos smacīgā telpā:
Kāds lietuvēns sviedrainām rokām žņaudz.
Pret aizkariem sitas vientuļas mušas
Nav elpas, trūkst telpas - vien baiļu ar kaudz!

No tumšajiem kaktiem lien drausmas un māņi
Sirds krūtīs kā ļengana lupata dreb.
Pil sviedri pār muguru nedzīvii stīvo..
Un apziņā nolobās slānis aiz slāņa ..

Ak glābiet,jel glābiet no naksnīgām mokām,
Kad vampīri ložņā , bet gaiļi vēl dus.
Tver sānos, aiz matiem kaulainas rokas,
Bet pulkstenis stājies un nedzīvi kluss.

Te nodreb zeme un atsprāgst logi..
No palodzes vāzes un puķpodi krīt.
Zem gultas sprūk peles un pārbiedēts kaķis
Un telpā kļūst gaišs kā saulainā rīt"

Vēl acīs stāv žilbums no debesu liesmas
Aiz loga negaisa mākonis brauc.
Tad ausis aizkrīt no pērkona dziesmas..
Kas zibeņus mezdams virs tumšzemes kauc.

Ne miris ne dzīvs es aizveru logus.
Kur palika spoki un murgi un jods?
Pie mājas trakodams, nopiržas pērkons:
Kā sacīdams skaļi- tev jāmeklē pods!