Sonets

Vēl ļaujiet durvis naktī vērt gan mūžībā, gan laukos,
Mirdz asins niknumā un rūgtas mokas būs.
Nāk tirāni, un domās negants negaiss kļūs
Par viesuļvētru zvaigžņu laika kvēpos jaukos.

Vēl krist var bezdibenī kristālskaidrā aukā,
Pret aizām niecīgs spēks ir visam, kas ceļ mūs.
Iet saules uguns vēl, un kuģī, kas reiz rūs,
Čīkst zaļa zāle pat kā miglas pilnā traukā.

Vēl zemes svētkos jumts kauc melnos vēju maldos.
Kas debess trīsas redz, un kas ir gars pret kapu?
Zem slēpta nama tāds pat novēlējums svēts.

Vēl attālinām akmens līdzvainīgos saldos,
Vēl notiesāt spēj laiks, kaut rīts ir pazaudēts,
Vēl zelta čūska dzied par to, ko nesastapu.