...pie balkona margām!

Tu nopūties smagi,lai gan diena vēl nebija galā,
kaut kāds savāds pārsteigums lika manīt,ka drīz nāks.
Tev patiesi likās,ka atrodies zemes malā,
kur brīnumus nepazītstamais rādīt sāks!

Jau kuro reizi acis Tu pievērsi gaismai-
domājot,kad satumst reiz sāks,jo pārāk ir smagi,
Centies,tā pat mēs daudzi,slēpties aiz ēnas-
vienalga aiz kādas,jo tas Tev tā palīdz,
Kamēr dziesmas un lūpas ir mēmas-
izskan un dzīvo tikai ēnas...
Vairs negribās runāt,ir tikai vien vienīgas domas,
kas laikam tā pat kā asaras,nezin no kā rodas,
tieši tai brīdi,kad kustības ir tik lēnas,
tieši tai vietā,kur sirds ritmā
Kāds pakaļ Tev dzenās....
Bet Tu kārtējo reizi atskaties,un kas Tev to lika?
Kāds savāds vējš rotaļājās Tavos matos,
tas glāstīja,vēlāk pie Tavām kājām krita,
Vai Tev tas patika?

tā nu viss palika uz balkona margām,
tagad tur atrodas viss tas,ko gribēji pasacīt,
Vai vieglāk paliks sirdīm abām...
Kas tās varēs,tā vienkāši pamācīt??
...un tomēr aiz daudzpunkta vienmēr nāk vārds,
vienkārš,saprotams,kuru izteicis būs kāds,
Un tur pie balkona margām,vēreiz no jauna,nostāsies diena-
un kamēr Tev lūpas trenēsies smaidīt-
zaudēta netiks vairs dvēseles miera....!!