Krīt plīvurs tumsai

Krīt plīvurs tumsai pienākot
Un slīd pa tikko skūto kāju.
Tu vēro mani ēnā sēdēdams
Un nesakot ne vārda pielavies.

Cik maigas rokas apņem augumu!
Un tu man ausī čuksti kāroto,
Bet neesmu jau saldējums uz kociņa
Kurš rokās tūlīt vēlas atlaisties.

Tev mana uzmanība japievērš
Un ne jau dienas iesvīdušā kreklā.
Kas stundām ilgi bijis nolietots
Bez rūpju pilnās apkopes.

Te pēkšņi nodziest sveces liesma
Un jūti nebeidzamas ilgas,
Tu nezini ko rokas tvers kā pirmo,
Bet domas būs jau soli priekšā.

Mēs pārvēršam to visu priekšspēlē
Ar neķītrīgām fona sarunām,
Kam seko spēles rezultāts,
Kā neizšķirts, bez lielas piepūles!

Mēs kausējam viens otru palagos
Ar stingrām kaisles prasībām.
Un ne jau vārdos izteiktos!
Bet ķermenis ko pretī dod.

Man liekas gaismas stari aust,
Un apspīd iekarsušās miesas.
Tās pārņem nebeidzamās trīsas
Pie otra cēliena nu beigt.

Kā gongs tas atskan aizkadrā
Neviens vairs nespēj parunāt.
Bet abi prieka pārņemti
Viens otru mīļi apskāvām!