Neaizmirstu
Pasakatījos debesīs:
Tur vēji tevi nes.
Tad palūkojos ūdenī:
Kur viļņi pēdas dzēš.
Gan miglas vāli viļņojas
Pār tevi spārnus plešot.
Un vējš aiz mākoņmaliņas
Slēpj gaitas, smagi elšot.
Bet tikai manās atmiņās,
Pār gadiem krautiem grēdās.
Brien domu sirnu bariņi,
Un nebeidz atstāt pēdas.
| Viedokļi par dzejoli |
| laukroze |
2010-06-29 10:47 |
| jauki.ko tur daudz ar tiem gadiem krāmēties, jādzīvo nost!:) |
| lauvene4 |
2010-06-29 13:26 |
| tās pēdas tādas vieglas rādās:) |
| assortina |
2010-06-29 18:12 |
| Skaisti! Aizkustinoši skaisti! |
| klusaisMiileetaajs |
2010-06-29 19:46 |
| Ja Sursis grib, tad viņš var būt ļoti maigs. :)) |
| kwazimorda |
2010-06-29 21:16 |
| Jauki. |
| sekspiirs_5 |
2010-06-29 21:31 |
| Tādas Tavas rindas man patīk.:) |
| Burve77 |
2010-06-29 22:02 |
nu labi, pievēršu acis uz tiem PASAKATĪJOS un SIRNĀM...jauks dzejojums, jauks.
Noskaņa tāda...sirsnīga... |
| vanadziene |
2010-06-29 22:07 |
Vai tava draudzene nav izpletņlēcēja, kas reiz neveiksmīgi piezemējusies
ūdenskrātuvē?:) |
| aruta |
2010-06-30 09:34 |
| Man patīk.. |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!