es paļaujos

vairs neesmu es bērns
ar iedomātu lepnumu lai mētātos

( - kaut tu lepn(i)s paliktu -
- lepnība ir pasaules grēks - )

ne maza meitene
kas pārsteigumiem nepārtraukti rotātos

es tiecos necelt degunu
vien tad kad joki prātā paceļu
es vēlos vienmērīgumu un drošību
jau ceļā iestaigātā

es esmu bērns vien tad
kad patiesību meklēju un skaidrību
kad mīlestībā dzīvoju
un atdevībā padevībā nedalītā
visu sevi izlieku
ar domu
simtkārt tūkkstoškārt
nāks atbilde uz manu pastu

no kurienes pat nezinu
un kādā ietērpā to saņemšu
vien zinu
neuztveršu to kā neparastu