Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Rūgtās atmiņas

Guļu gultā, klusums, skaņas lido uz citu pusi,
Paņemu telefonu, klusums, vai tu jau dusi?
Šie vārdi bez atbalss izplain tālumā,
Kā lapa, kas šūpodamies nogrimst ezerā, dziļumā.
Grimst pamazām dzīlē arī mans domu kuģis,
Vēl turos pie pēdējās vīles kā salauzts knaģis,
Tik sapņi un cerības to bez mitas smeļ.
Tikai kaut kur tālumā zinu, ka cerība zeļ.

Nemierīgas viļņu bangas pret stāvo krastu sitās.
Putnu klaigas arvien skaļākas top un klusumam maisās,
Bet iekšēji nu mierīgs un priecīgs nu esmu
Tik laimībai pietrūkst vien tavu dvesmu.
Lēnām, neizbēgami saule nu aust
Vai tiešām nespēšu savas jūtas reiz paust?
Un izgaist tavs stāvs, kad nu tālumā raugos,
Katru dienu atsaukšu atmiņā šos brīžus jaukos.
Viedokļi par dzejoli
 eugen  2010-06-28 00:18 
3.14159265
 lapsu_aacis  2010-06-28 01:25 
man nav tik dauC pacietiibas kaa eugenam. es teikshu vienkaarshaak: bļeĶ!
 kwazimorda  2010-06-28 21:32 
Skatos eugen saīsinājumu piemeklējis. ;)
 klusaisMiileetaajs  2010-06-28 21:36 
Ne katrs tā var...
 lauvene4  2010-06-29 12:59 
Rūgtās atmiņas ir brīži jaukie?
 ahma  2010-07-11 16:36 
Vismaz ir ko atcerēties :)
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?