draugiem

Brīžam Tu sēdi un vienkarši domā
Vai būt sliktā vai labā omā?
Vai atkal tēlot to, kas Tu nēesi?
Vai mēģināt parādīt to, kas reiz būsi?
Bet pārējie tāpat Tevi nesapratīs
Tikai pasmiesies un ar pirkstu parādīs
Un tad atkal Tu stāvēsi un domāsi
Savu dzīvi no jauna zīmēsi
Vai varbūt no putekļiem līmēsi
Un atlikumus no tās lasīsi
Kopā kāsīsi
Bet dzīve jau ir viens vesels
Tik domās tā sadalās gabalos
Plīstošos, lūztošos, drūpošos
Un kad Tu stāvi savas dzīves drupās
Tu nožēlo visas savas kļūdas glupās
Tu vēlies laiku pastumt un pavilkt
Brīdi ilgāk pagātnē palikt
Bet tāda iespēja dota Tev nav
Un jādzīvo tālak atkal jau
Bet pasēdi, padomā mazu brīdi
Varbūt laiku apturēt šobrīd?
Paliec un neaizej, vienkārši pasēdi
Nevis skrien un meklē, bet pagaidi!