Stihijas

Es leju svinu savā plaukstā,
Bet manās asinīs tas kūst-
Un nespēj saldēt nakts to aukstā,-
Tā pati, tumsai kliedzot lūzt

Un satriekta tā guļ pie kājām,
Bet vēlmes nav tai pāri iet,
Kāds spēks velk atpakaļ – bet kurp ? Uz mājām ?
Bet man to nav – jau daudzus gadus šķiet..

Par karstu,-es to zinu, jūtu-
Bet kā lai liesmām norimt liek..
Lai ko es sasniegtu, lai ko es gūtu-
Kliedz manī viss – ar to Tev nepietiek !

Pat klusums sasalst manās rokās-
un uguns liesma izdzist steidz,
ar ledu krūtīs mirst pat mokas-
it viss, kas blakus, dzīvot beidz..

Es eju liesmās , metos svelmē,
Pat mani sapņi salst un zūd..
Vien atliek nogrimt jūras dzelmē,
Vien tur man atliek mieru gūt..

Vai labāk sadegt jūtu liesmās,
Vai vienaldzības ledū salt –
Par to var rakstīt simtiem dziesmas,
Var dziedāt, kamēr aizlūzt balss..

Starp liesmām un starp ledu ejot,
Ar dzīvi savu spēli spēlējot,
Par pieredzēto reizēm cenšos dzejot,-
Tā vieglāk saprast, vieglāk izdzīvot :)