Pagātnes romantika

Pagātnes romantika-tā lēnām izzūdot,
Teica soģis, ērtā krēslā ieslīdot.

Jūs taču visi atmiņā atsaukt spējat
Kā zīmoglaku degošu uz vēstules lējāt,
Un spalvu, tintē mērcētu, nolikāt blakus,
Tā papīra smarža,
kas romantiķus un vēsturniekus padara trakus.
Tās emocijas un jūtas, kas rokrakstā lasāmas,
Šķiet, ka tas viss lēnām zūd,
Bet es iesaku padomāt,
Kas spēj noskaņu vēl labāk saglabāt,
Par gramofona čirkstoņu fonā,
Kas pavada ārzemju blūza mierīgās skaņas,
Kas liek man ieslīkt savā atmiņu skatlogā,
Un no jauna vecās grāmatas pārcilāt,
Kuru putekļi par to pagātni stāsta,
Jā, cik tas ir skaisti,
Šī pagātne mani glāsta.


Soģis klausījās, klusām un ilgi,
Izjuzdams katru pagātnes skaņu,
Smaržu, skatu un garšu,
Viņš teica, celdamies, projām jau iedams,
Tas viss bija skaisti, kaut vēlreiz tā būtu,
Bet pagātne zūd, to sirdī es jūtu.