Atvadas

Jau atkal
Sejā sitas skumjā ceriņ dvaša,
Kas drēgno vakar gaisu
Saldu darīt spēj.

Nāk prātā domas,
Atmiņas un ļaudis,
Kas tajā ausīs ilgi vien.

Cik skumji-
Viss reiz nozied
Un atmiņas
Ar sausām puķēm
Zemē krīt.

Lai paliktu
Un neiet līdzi,
Jo dzīve turpinās,
Kad viņas krīt.

Tad sākas vasara,
Neviena nemanīta,
Bet viss jau galā-beidzies-
Rūgta atvadību pļautās zāles smarža
Asi prātu griež.

Lai griež,
Lai paņem domas līdzi.
Tā tavu dzīvi
Jaunās krustcelēs tik griež.