PasauLe*

Tu man rādīji ceļu, kad biju nogājusi greizi.
Es kļūdos, no kļūdām mācīdamās.
Tu man rādīji sauli, kas spīdēja aiz mākoņa malas.
Es sāku ticēt, ticība atgriezās.
Tu man rādīji cilvēkus, kuriem esmu vajadzīga.
Tie mani draugi, ģimene, pat ienaidnieki.
Tu man radīji pasauli ar krāsām,
neskaitāmi daudz krāsām,
kas radīja visu košāk un krāsaināk.
Šī pasaule mani neatlaiž, dzīvoju tur,
jo tā ir vieta, kur viss ir mans -
prieks, ko sagādā draugi, ģimene,
bēdas, kas padara mani stiprāku,
sirds, ar ko es varu mīlēt apkārtējos
un dvēsele, kas mīt manī ar cerību.
Šai pasaulē ir daudz ceļu,
kas ved nepareizi un pareizi,
ved tur,
kur rodas sajūtas, ka esi vajadzīgs vēl un vēl.
Šai pasaulē ir viena vienīga saule,
kura apspīd visus, kas mīl, tic un cer.
Saule vienmēr iededz acīs mirdzumu
ar pozitīvu nokrāsu.
Šai pasaulē, kuru radīji, ir cilvēku, ļoti daudz.
Mani draugi un ģimene - tie ir mani smiekli,
prieks, asaras, mīlestība, sirds un dvēs`le.
Bet ienaidnieki, kuri nejūt to,
ko nodarīja citam pāri,
dara mani emocionāli un garīgi stiprāku.
Es zinu, ka realitāte ir skarba.
Es šai pasaulē krītu un ceļos,
jo apzinos, ka ir jādzīvo.
Paldies,ka parādīji cik skarba ir pasaule
bez rozā brillēm
Paldies, ka iemācīji kā dzīvot,
ticēt, cerēt un mīlēt.