Bez nosaukuma

kāpēc ? sev maloji un man,
un liki ticēt viltus jūtām..
man katrs vārds, ko teici, sirdī skan,
ko baudīju kā akls būdams

man smiekli nāk un tai pat laikā sāpes
ar dzelkšņu šķērēm manu miesu plēš,
kur bija tad mans prāts un kādas slāpes
ir jācieš sirdij, lai to šādi dzēš ?

Es Tevi vēlējos caur dzīvi nest uz rokām,
un pasargāt no skarbās pasaules,
lai saskarties Tev nenākas ar mokām,-
uz sevi gribēju tās visas paņemt es,

vien Tu un es - tas būtu pārāk skaisti,
jo kam gan dzīvē tas ir dots,
bet tik un tā es nevēlos, lai gaisti,
kaut arī jūtos piesmiets, pazemots.

pats sev, kā izrādās, šīs liesmas dedzu
un nevis Tavas jūtas baudīju-
ar saviem sapņiem Tavas brūces sedzu
un laikam sevi lēnām zaudēju.

riet saule, viss ir pateikts, stāvu klusu
un savāds smagums elpu ciet man spiež,
es novēlēšu savām jūtām saldu dusu-
ar piebildi - nekad vairs nemosties.

Saproti vienreiz, ko alksti šai dzīvē
un neliec citiem savus mērķus celt,
es gribu atpakaļ - savu sirdi laist brīvē -
ir pārāk smagi to pa dubļiem velt.