Pusnakts deja

Ir vēla nakts
Un tumšās debesis mirdz
Tūkstoš zvaigžņu gaismā.

Kā zaglis
Pāri sārtiem magoņ laukiem
Migla klīst.

Bet viņai pāri
It kā ēnas pļaujot
Caur miglas vaļņiem
Mēness gaisma līst.

Viss pārtop
Sudrab staru gaismā.
Kā otrā Saule
Pāri laukiem Mēness aust.

Tā otrā diena,
Kuru sauc par nakti,
Tā ēna,
Kas ikkatrā mīt.

Te,
Mitrā zālē,
Zvaigžņu atspulgs-
Kā dārgakmeņi
Rasas lāses mirdz.

Bet ko tās vērtas,
Ja tās nemirdz?
To īsto vērtību
Redz tikai Mēness sirds...

Nāk pusnakts,
Sārtie ziedi veras
Un pāri laukiem
Saldā dvaša virmot sāk.

Tad ceļas
Smagie miglas priekškari
Vēl augstāk
Un naktstauriņi
Pusnakts dejā
Griezties sāk.

Kā spožas sveces
Viņu ceļu gaismo jāņtarpiņi,
Kā spožās acis,
Kas tik naktī redzēt sāk.

Aiz horizonta blāvo Saule
Un rozā mākoņi
Kā rīta vēstneši
Tai priekšā skrien.

Klīst projām migla,
Ziedi aizsedz sejas,
Sāk apdzist pusnakts sveces-
Jāņtarpiņi dziest.

Tiem līdzi,
Baltiem spārniem dzestro gaisu šķeļot,
Kā ēnas klusi
Mežu biezokņos zūd naktstauriņi.

Viss norimst, apklust,
Izgaist jaunos staros,
Bet vai tas pazūd?
Nē, tas tikai dus.

Lai atkal,
Mēness stariem
Pāri laukiem brienot,
Šai sudrab gaismā
Atklāt to,
Kas zelta staros dus.