Ellē - kā jau ellē

Ellē - kā jau ellē.
Ne rīts, ne vakars aust.
Pie ugunskura vīri pīpē
Un nedaudz ,,latgalīti" rauj.

Pa laikam piemet malku gunij,
Jo velni, maitas, guļ.
Tik vecais apgriežas uz sāniem
Un miegā stīvi asti kuļ.

Ellē - kā jau ellē.
To neietekmē pasauls gals.
Skrien armagedoni kā blusas
Vairs zemi netur sprādzis vals.

Te acis paceļ grēcnieks Jēcis
Un skaļā balsī teic:
Es gribu blakus velna māti!
Lai tā pie manis steidz.

Un atskan troksnis, ratu rība.
Caur durvīm raganpūlis brāžas.
Nāk iekšā velnenes- tām kājās čības
Tās grēciniekus skaidās gāž.

Un ellē notiek trakas lietas:
Pat velniem ragi taisni kļūst.
Brēc grēcinieki- saucot māti,
Bet velnenes tik nāk un plūst.

Tā paiet dažas tūkstošgades
Un elles krāsnīs krājas pelni.
Te visi kļuvuši par radiem
Ar sīkvelniem ir pilna elle.

Ellē - kā jau ellē.
Ne rīts, ne vakars aust.
Nav laika vīriem mierā pīpēt
Tiem neļauj,,latgalīti" raut.

Te acis paceļ grēcnieks Jēcis
Un skaļā balsī teic:
Es gribu debesīs- pie eņģeļmeitām,
Lai mani aiznest viņas steidz!

Un atspīd gaisma elles tumsā:
Caur griestiem iepeld eņģels balts.
Aiz viņa jaunuves ar spārniem
Un Svētais Pēters - zeltā kalts.

Te grēcinieki metas ceļos
Un skaļās balsīs dikti lūdz:
Ak atstājiet mūs tur, kur esam
Jo Jēcis, muļķis, vienmēr sūdzas!

Mums patīk ellē - kā jau ellē.
Kur rīts, ne vakars aust,
Kur var pie ugunskura pīpēt
Un nedaudz ,,latgalīti" raut.