XXI gadsimta pasaka

Reiz kādā zemē,
Nē, tas nebij senos laikos.
Uz augstā kalna,
Nē, tur nestāv pils.

Pa norasotu zāli
Agrā rītā gāja...Nē!
Tas nebij ķēniņš,
Tas bij cits.

Tik nedomājiet,
Ka tur plauka rozes
Un nesakiet,
Ka jutāt svaigo skuju dvašu!

Un nestāstiet,
Cik skaists un krāšņs bija
...bija...
Jo tie būs meli,
Tur viss melnbalts.

Tur nedzird skaņas,
Bet tās ir...

Tur nav nekā-
Viens milzīgs tukšums
...bet, ja tā padomā,
Tad varbūt kaut kas ir...

Uz sausiem zariem
Svilpo putni,
Bet skaistās dziesmas
Aizpūš vējš.

Uz melnām dobēm
Uzplaukst tulpes,
Bet saulē nokalst
Arī tās...

Uz pelēkbaltā paugura
Aug kroplie koki,
Ar melnām, smailām ēnām
Smalkās smiltis durstīdami.

Tam visam pāri
Spoži uzspīd baltā saule
Un tumšie ūdeņi
Tās atspīdumu tver.


Lai ņemtu sev,
Lai netiek citiem.

Jo dzīvo tā-
Kas pirmais ierauga,
Tas arī ņem.

Te viss tik tumš,
Tik drūms,
Tik saule balta.

Tā nemainās,
Tā balta ir un būs...

Un tagad
Sākšu pasaku no gala,
Tā sākās savādāk,
Viss bija tā-

Uz pakalna
Mirdz cinka trubas,
Pret zilo debess jumu
Sejas pavērš rūpnīcas,
Ar nokvepotu elpu
Sauli segdamas.

Šim kalnam apkārt
Sen nav aizsarg grāvis
Un paceļamo tiltu
Nebija un diez vai būs.

No ārpasaules
Kalnu aizsedz
Augsta sēta,
Kam apkārt
Dzeloņ drātis mudž.

Nu ja,
No seno laiku pasakām
Te daudz kas mainās.
Bet būtība
Tā pati ir un būs!

Un tagad,
Padomājiet vēl reiz!
Nu protams,
Tādu pasaku jau nav.

Bet ja nu tomēr
Tādas būtu,
Tad varbūt
Dabu cienītu mēs ar.