tu te es te

Zvaigznes – tās aiznes
It kā sajūtas aizdzen
Prāts paliek kūtrs
Turklāt tas mazliet drūms
Un it kā te kaut kas trūkst
Gluži kā varde kurkst
Mana sirds pukst
Ar laiku paliek vienalga
Atceroties viņu, lūk, tā jau ir bauda
Un man pat mazliet skauda
Kad viņa bērnībā auga
Bet pēc gada viņai blakus bija aura
Kura savu gribu pauda

Es gribu viņai klāt
Un tad viņa sāk
Mani A-DA-RI-NĀT
Tai pašā laikā jūtos pacilāts
Prāts uzmundrināts un sajūsmināts
Tad viņā klusi uzsmaidīja
Un bailīgi mani noskūpstīja.