Dimants

Varu pasauli izstaigāt simtiem reižu,
Varu dienām ilgi vējā klausīties,
Varu katru puķi pasmaržot,
Varu pagaršot ēdienus visus,
Varu pieskarties zvaigznēm tik tālajām.

Bet kāda man jēga to visu darīt?
Ja zinu, ka labāku par tevi neatradīšu,
Labāku skaņu, labāku smaržu,
Labāku garšu un labāku pieskārienu.

Tu esi un paliksi dimants,
Ko apbrīnot es varēšu visu mūžu,
Ko varēšu censties iegūt,
Bet neizdosies tas man,
Jo cena par tevi nav uz šīs
Pasaules izsakāma.

Vien atkal man atliek iespēja viena,
Kurai noticēt varu vien es,
Jo vienīgi man tik daudz ir neprāta,
Lai censtos atkal un atkal
Tevi sadzirdētu, sasmaržotu, izgaršotu un justu.

Bet varbūt, ja spētu es
Aizvērt savas acis un muti,
Aizspiest savu degunu un ausis,
Aizlikt rokas aiz muguras un neiet,
Tad spētu es izmantot Dieva dāvanu doto,
Spēju pasauli sajust bez maņām,
Redzēt patiesību bez zīmēm.

Iespējams, tad es būšu tevis vērts,
Bet tagad to nespēju vēl es,
Jo sliktus vārdus es dzirdu joprojām,
Vēl meloju es un tenkas stāstu,
Vēl ēdu tikai, lai dzīvotu,
Vēl pieskaros, lai izmantotu.

Iespējams, reiz es būšu tevis vērts,
Bet pagaidām, piedod,
Es nevēlos tevi apvārdot un pārvērst.
Vien vēlos tevi sajust ar maņām un prātu.