Dūre velkas man kabatā
Kājas pašas pēc darba ved mājās,
Tikai retais vien atskatās.
Dzīve katram mums dāvināta,
Katram svarīga savējā.
Pētu ļaudis ar gurušu skatu,
Dūre velkas man kabatā,
Velti meklēju šķindošu latu,
Tomēr neatrodu nekā.
Šķirstu Bībeli, meklēju baušļus,
Svēti gravēju atmiņā,
Atkal liktenis nospiež uz ceļiem,
Un izmisums ciemoties nāk.
Svecē uzliesmos manas dusmas,
Kā tauki nopilēs tās,
Kļūs spīdīga pukstētāja,
Kura bezspēkā sažņaudzās.
Tīri mazgāšu nolaistos plakstus,
Taps asaras kalnu strauts,
Tikai sāpēs dzimt labestībai
Kā mīlas auglim ir ļauts.
Viedokļi par dzejoli |
klusaisMiileetaajs |
2010-04-18 10:30 |
Kabatas biljards, ko? :)))) |
Plaanpraatinjsh |
2010-04-18 10:32 |
Aizstaigā līdz baznīcai. |
kwazimorda |
2010-04-18 11:00 |
Štirlic!Jūs esat atšifrēts!!
Štirlics iebāza roku kabatā un padomāja-tas ir gals...a kur gan pistole??... |
laukroze |
2010-04-18 11:16 |
kauč kas aizkstinošs..:), par to labestību gan nepiekrītu, jo dažiem ļaužiem jau tā no Dieva dota bez visādām sāpēm. |
piparmeetra5 |
2010-04-18 12:34 |
Ekspresīvs dzejolis. |
esome |
2010-04-18 12:38 |
vanadzienīt, sapos sevi,lai skatieni pamana :))
Spīdīga vietā tak laikam lasāms spītīga ? |
vanadziene |
2010-04-18 12:59 |
Nē, esome, kad dusmas kā izkusuši tauki nopil, sirds kļūst spīdīgi tīra. Sirds ir muļķe, spītīgas esam mēs pašas...:)) |
Naktsvijole_es |
2010-04-18 14:49 |
Man patika..:)
Par pēdējām divām rindām piekrītu laukroze teiktajam...:) |
assortina |
2010-04-18 22:18 |
Jā, ekspresīvs!! |
lapsu_aacis |
2010-04-19 04:33 |
es piekaapshu,kad tas kulaks beidzot buus ierampaajies kabataa.
nee, paardomaaju- pasauciet! :D |
sekspiirs_5 |
2010-04-19 09:46 |
Man patika. |
hefny |
2010-04-20 00:40 |
Hmm, ekspresīvs?
Varbūt noskaņā-pabēdigs.
Patika par to kulaku,-iedomājos,kā cēlā būtne,kurpītēs un svārciņos-dūri vīkša kabatā un tipina skaļiem solīšiem!
Tā dūre-tā gan norāda uz slēptu ekspresiju.
Lapsācijam jāpaliek-gaidot,pagaidām vismaz.
Nāc-pasēžam Mēnestiņā -uz lievenēm!Parunāsim ,tēju iedzersim--tik skaisti pavasarī! |
gunarszibens |
2010-04-20 11:27 |
Vanadzien,
Apstājies, ieelpo, pieskaries.
Sajūti garšu mutē un siltumu rokā.
Apskati visu, jo redzi gaismā.
Ieklausies vējā, ieskaties vērīgāk.
Lai top atmaskota Tava dvēsele,
un saikne ar augstāko, kas aizmirsta.
Mēs esam radīti pilnīgi,
Kā pati zeme, kuru staigājam.
Mēs maksājam velnam par visu,
kas mums patiesībā vienmēr bijis.
Zeme ir pilnīga un laimīga,
Kā cilvēks prieka pilns un taisnīgs.
Mēs dzīvojam velna pasakās,
drīz muļķa cilvēks par gaisu tam maksās.
Attopieties jel, mēs dzīvojam gaismā.
Sadzirdi samaitāto domātāju sevī,
slēdz to ārā, apzinoties, ka dzirdi.
Jo dzirdi Tu, dzīvā radība, dvēsele,
Prāts vien instruments iekš miesas,
Kurš audzina mūs, kā lauva tiesā,
Mūsu pagātni un nomoka par nākotni,
Jo nezin tas ko iesākt.
Bet ilgas pēc aizmirstā sākuma,
Jūtam mēs katrs, no viena nākam.
Kurš vienmēr kopis dusmu saknes?
Kurš maldināts tās devis kopt?
Ir melu vecis ar visiem mums,
Izspēlējis ļaunu joku.
Izliekas par gaismas sveci,
Tumsā aklos piemānot. |
vanadziene |
2010-04-20 21:53 |
Gunarszibens, zinu jau zinu, ka cilvēks ir pretrunu pilns radījums, kurš visu laiku meklē to kā viņam nav un nemāk priecāties par dzīves piedāvāto...:)) |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|