"Tumsa”

Es ienirstu tumsā
Kad Saule nobāl Mēness priekšā
Saplūstu ar savu ēnu
Kļūstot par vienu veselumu – nešķiramu daļu

Tumsā es esmu savādāks
Bez liekulības, bez trūkumiem
Tikai pati būtība
Būtība, kura Pasauli redz savādāk

Tumsā...sevi es skatu ar tīrām acīm
Manas domas atkūst Arktikas aukstumā
Un es jūtos patiess un īsts
Es nemeloju pats sev...

Es dziļi ievelku elpu
Mana seja nobāl, pār ķermeni pārskrien trīsas
Domas sasalst tuksneša svelmējošajā saulē
Un man ir bail...bail no austošā rīta.