Impro no dzīves slimnīcā

Es kā atraitnes dēls-cēlos,skrēju,līdz nevarēju.
Kājas manim smagas,gaita manim grūta,
Nopļāva mani sūrā dzīve.

Aiz loga te slimnīcā joprojām snieg,
Tas atgādina par spēku,
Tev jāiztur,jo žēlastība krīt.
Tas manī mitis iz sen seniem laikiem,
Jau kopš dzimšanas brīža.

Es saņemu spēkus,kaut grūti ap sirdi,
Jo zinu,tas gavēnī iedots kā gaismas un attīres laiks,
Jo pa daudz bijis dubļu,
Pa daudz bija steiga,
Šis laiks no debesīm dots,lai sevī atgūtu mieru.

Uz galda man dāvātā hiacinte,
Tik balta un tīra kā krītošais sniegs,
Tik ļoti es mīlu šo ziedu,manas istabas vienīgo draugu,
Kas vēsta par dzīvību,un dod manim prieku,
Ka Lieldienās būšu es augšāmcēlusies.