Stāsts par kādu neizdevušos jubileju

Klavieres skan, viesi stīvi pie galda
Slepus žāvājas, pulkstenī skatās
Laiks būtu iedzert, bet šis tikai skalda
Un sirmā bārdele smieklīgi kratās

Klavieres skan, kas zin, ko viņš spēlē
Vai Haidnu, Bahu vai Grīgu
Gribas cirst zobus jau cūkgaļas šķēlē
Bet jāstaipa dvēseles stīgu

Nokrīt dakšiņa, tad iečīkstas krēsls
Un sautētie kāposti smaržo
Klavieres skan, drīz vakars jau vēls
Pēc kotletes mūzika garšo

Klusām uz ārdurvīm aizlavās kāds
To neredzot izliekas viesi
Uz torti un kafiju sen nesas prāts
Bet vai nu tu blamēties iesi

Klavieres skan, daži dodas uz ķēķi
Un mūzikas viļņi tos vajā
Tur klusējot steidzīgi izpīpē smēķi
Tad ātri - pa trepēm lejā

Buljons sen atdzisis, kafija auksta
Uz izeju atkal kāds dodas
Vecais ērms sirdīgi taustiņus baksta
Saimniece mazgāt sāk bļodas

Klavieres skan, kaut viesi sen projām
Guļamistaba – aizliegtā telpa
Aizkari aizvilkti priekšā tiek logam
Un dzirdama satraukta elpa

Ritmiski iečīkstas aiz durvīm dīvāns
Kurš pateiks, ko viņi tur spēlē
Zālītis? Freids? Varbūt Dainis Īvāns
Tev paskaidros dzimtajā mēlē

Svētdienas rīts – lēnām pilsēta mostas
Jau tramvaji pirmie sāk dunēt
Dodas uz mājām, tā kaut kur pie ostas
Sirms klavieru skolotājs gulēt