No pirmā acu uzmetiena ...

Rudenīgā vakara tumsā
Tik dzestrums bija jūtams
Un skatiens
Nekad nezināšu
Tavu vārdu
Nekad

Jo nebija ne Tevis ne
manis
Nebija ne rudens ne tumsas
Tik tā, ko vispiemērotāk var nosaukt par
mīlestību no pirmā acu uzmetiena

Kas palikusi tīra
Bez tik ierastās lietu kārtības
Saitēm un kariem
Lielajām Mīlestībām
Dzīves vētrās es atceros kā mazu saliņu
kur vēl paglābties
To vakaru un tumšās uzacis...
pat nē, pat ne to
bet visu ko kaut cik tuvu varu aprakstīt
kā mīlestību no pirmā acu uzmetiena

Vai vēl tā būs kaut kad?
Vai vēl mānu sevi?
Vai lietoju šo atmiņu kā barometru un līmeņrādi
Un maldinu tik sevi?
Vai kā murgains kraķis dzīvoju pagātnē?

Sēcu, ir laiks!
Pie malas mest niekus!
Un mesties dzīvei pa priekšu cik spēka
Tik jāskatās lai nesabrauc, bet gan jau...

Tomēr,
dažreiz rudenīgos vakaros pieķeru sevi pie domas,
ka atceros
To
ko aptuveni varu nosaukt par mīlestību
no pirmā acu uzmetiena