Laiks atgriezties

Kur krustojumā ceļa stabs,
Tur nolaidies ir stārķu paps,
Un viņa visu cienītā
Tam kaut ko ausī klabina.

Grib dzīves vietu nomainīt,
Jo kur bij pērn,tur vēji mīt,
Tur cilvēkus vairs neredzēt,
Kas gribētu vēl art un sēt.

"Kur ņemsim sliekas,tīrums kluss...
Ar ko mums barot putnēnus?"
Bet stārķu paps no tālienes
Redz dūmus, kurus vējiņš nes.

"Tu, mīļā, velti krenķējies.
Tev solu -labi būs,paties`.
Uz izcirtumu paraugies,
Kāds atkal mājās atgriezies.

Lauž celmus,tīra līdumu,
Pa kuru pastaigāsies tu,
Lai artu,sētu, ecētu,
Un saimi laimē redzētu.

Gan tīrumi vēl zels un plauks,
Un viļņosies te rudzu lauks,
Pa sētu bērnu bari skries,
Tik, mīļā, nedaudz pacieties.

Gan atgriezīsies svētība
Šīm mājām,kas bij zaudēta.
To savos spārnos nesīsim.
Un pārticībā dzīvosim."