Atspulgs

Meitenes atspulgu vai redzi
Ir kā dvīņu māsa tev
Viena seja, vienas domas
Katrai savas dzīves lomas

Viņas skatiens tik tukšs
Kā apstājusies filma
Tās acis ir aklas
Stāv pretī un nekust
Viņa nesmaida, viņa nesaka
Vārdus, ko fonā dzirdi
Bet stāv, kā bezjēdzīga bilde
Pie sienas un mēma

Redz kā nolaižas skatiens uz leju
Jūt, ka viena, jo sirds sitās viena
Un plaukstas cieši savelkās dūrēs
Reizēm sāpīgi sāp, bet vai sūdzas
Nokrīt smagi ceļos, roka pārslīd
Pār seju uz augšu, lai sauli redz
Lai stari, kas silda, reiz pārskrien
Ar mūziku sirdī, ar siltumu sedz

"Viņas skatiens tik tukšs......."


Pa vijoles stīgām šo dziesmu spēlēt
Pēc notīm , ko neredz, bet sirds tava saprot
Pēc piruetes uz grīdas te krist un to dēvēt
Par savu cīņu - man pat to nespēt
Vai spoguli redzi vai siluetu šo redzi
Saprast, ka - šī meitene - esi tu pati
Ar aizvērtām acīm savā sapnī slīksi
Jo robežas nojaukt tev ir par grūtu

"Viņas skatiens tik tukšs......."

Klusumā ieskauts ir viņas tēls
Otrā pusē kā atspulgs esi tu pats
Vecpilsētas ielās šo valsi izdejo vējš
Tu līdzi skrien, kur tas pūš, bet esi tu pats
Ar skatienu vienu, nesaprast šo stāstu
Ar kustību spēt iepazīt šo manu domu
Pagriezties un aiziet uz citu pusi
Ir vieglākais ceļš, lai pazaudētu sevi