Nemierīgajam

Kad savu vārdu nav
Un svešas domas galvā kuļas,
Kad sveša dzīve dzeļ nez kāpēc,
Uzraujot no ziemas guļas,
Tev rādās dzelonis,
Kas pašam pazudis.
Bet citu dzīve mieru nespēj dot,
Caur to tik nemieru var iemantot.

Cik haotiski domu ainas slīd!
Kad sakārtosies tās? Var būt, ka drīz, ka rīt?
Ir aurā deformētā ielauzies kas svešs
Un tagad tevī savus spārnus pleš.
Ne putns, eņģelis, ne velns.
Ne balts, ne pelēks, nedz ar melns.
Tas krāsu nes un asumu sev līdz,
Bet galvā doma. Drebelīgi trīc.

Tev cita vārdi iespaidīgi šķiet?
Tu domā – tas nu gan māk liet?
Bet negaidi no otra gan neko,
Kaut domas vēl joprojām aulekšo.
Kad viss ir pārdomāts, vairs nevar slikti būt,
Ir vietā sirdsprāts nolikts, patiesumu jūt,
Vairs otra dzīve nav kā dzelonis,
Pats savā pasaulē tu mirdzi viss.

20.02.2010.