Bankomāta stāsts jeb Ziemassvētku rīts lidostā - beigas

-------


ja kāds vērotu mani, teiktu, ka piepūšos līdzīgi pāvam

vai diodon hystrix*, un žēl, ka ne roku, ne kāju man nav

būtu – tad (s)pērienu, garantēju, tētiņš uz vietas justu, kā stāv

otrs knēvelis tikmēr lēkā ap mani kā kazlēns ap fotogrāfu

karte nu beidzot spraugā ir iedabūta

un desmit pirksteļi troļļu gājienu

bungo pa taustiņiem, nebēdājot, ka aizsniegties grūti.

-eu, kas vēl nebūs!

mierā, ka es jums saku! šito es pats!

bet ir jau par vēlu – karte pazūd mana vēdera dzīlēs

un puikas dibens zem tētiņa platās plaukstas

izbauda sēru maršu



murdoņa vestibilā pamazām pieņemas spēkā

izziņots atkal kāds lidojumam tik labvēlīgs reiss

iesnaužos īsi

un sapnī man noraustās plakstiņš

jo grēkā

smaidot kā sniegavīrs krītu

no Pizas torņa bez izpletņa; un ar papagailīti auskara vietā

man pretī krīt kundze, un nosmaržo piparkūkas un tējasrozes, un vīns



vēl esmu sapņa grožos

kaut kur virs galvas ir Ziemassvētki.

bet lidostā ikdienišķs rīts




13.02.2010.




* diodon hystrix – ežazivs, mēdz piepūsties, kad nobijusies vai grasās uzbrukt