Apsolītā zeme

Vai tiešām, māte Marija,
tas tikai rāmis iedžinkstas
un tikai stikli saspringuši
logam veroties tur čirkst?
Ja tas nav dārzs –
ļauj aizmirsties,
tur, iedomātā klusumā...
Ja tas nav dārzs,
tik rāmis čīkst,
no tā, ka tumšāk jau vairs nemēdz būt,
ja šis nav īstais -
saudzējamais dārzs,
kur izsalkuši bērneļi zem ābelēm,
un auglis iekostais
tiem blakus
aizmirsts mētājas,
trūkst gaismas,
tikai elpa tumšāka
un drošāka par zālēm,
kuras sola nakts...
Es tiešām nezinu,
kas nācis pāri mums,
vai tā ir atmoda -
vai mūžīgs izmisums...