Nepatīk..

Tik dziļš ir sniegs kā tavas pedas manā sirdī
ar iestigušām potītem un kailu ledu man zem kājām;
Es ienīstu ikvienu Tevis teikto vardu
tomer balss Tava-ta ir kā narkotika man;
Tavu smaidu atcereties riebjas man
tomer tas vienmer silda vairāk par pavasari
Tas bezsspēks cinīties ņem varu-par to sevi tik ienīst varu
ikreiz, kad apņemšanās cieša top-to salauz Tu ar vieglu garu;
Katrs piedzīvotais mirklis liekt sagrūt uguns mūrim
tas laiks nav ilgs bet ar to ir vairak kā gana;
Ik dienas klusi gaidu, lai paradītos zaļa seja datorlogā
kaut zināms,speka pietiks attureties-to es varu;
Un tad pec klusā okeāna šaltīm manu sirdi satrauc vēstule Tava
vienmer sanak trāpīt izšķirošā mirklī;
Arī sniegs zem kajam kadreiz kūst-tas ledus paliek planāks
ar pavasari sniega nebūs-to nomainīs netīrie dubļi;
Tad atkal pavasara silta saule,un kokos zaļos lapas
bet tas nemaina faktu, ka katram gadalaikm līdzi nak paka;
To taciņās ieminis aizgajušais laiks
Sākumu iespējmas nav mainīt,bet beigas varam noteikt paši..

/A.S/