Albīns 2012

autors: publicists [dzejoļi]

Saulē un lietū
Notraipītām sejām
Mēs dodamies ceļā
Dzīvot tā gribam,
Lai arī slāpstam
Pēc brīvības gara,
Cik ilgi būt aitai?
Šajā vienotā barā
Pilsētas vientuļā namā,
Kur taisnība sava
Ir kaimiņam katram,
Kas pustumsā kliedz.
Un tu pamostieties
Saproti albīns esi
Aiz betona sienas,
Ēd, dzer un guli
Tā tavu laiku,
Kāds ieslauka sūklī,
Sekundes, minūtes stundas
No brīvības tavas
Lido tukšumā prom.
Un pasaule paliek
Tik vientuļi auksta
Cik labi būt bērnam,
Bet pasaulē citā
Bez betona sienām
Kaimiņu skaļajām klaigām
Un mātes asarām vaigā,
Palaižot tevi.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
kwazimorda	2010-01-09 11:06
Miskastēs spēlējies un tāpēc māte raud? Atvainojos,ja pārpratu.:)
klusaisMiileetaajs	2010-01-09 11:22
Es arī nekādā gadījumā aita negribu būt! Bet par teķi - ar mīļako prāt! :)))
lapsigaa	2010-01-09 13:01
yeeey! shitais par mani! es iru balC un puukainC lops! :)))
Plaanpraatinjsh	2010-01-09 14:16
Labi,ka nedzīvoju betona mājā ar bļaustīgiem kaimiņiem blakus.
piparmeetra5	2010-01-09 18:27
Labs. Mja.. Patika.
hefny	2010-01-09 18:53
Hmm
assortina	2010-01-09 21:46
Komunāls dzejs!
Bils	2010-01-09 22:41
laps!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!