Jēriņš

Ir mūsu aitiņai piedzimis bērniņš.

Visi steidz apbrīnot, vārdiņu dot,

Tikko uz kājām vēl uzslējies dēliņš,

Prasa,lai māte to steidz pabarot.


Vēlēja kļūt tam,lai ir tāds kā tētis,

Lai izaug drošsirdīgs,izmanīgs auns-

Vilki no mežmalas baru tik pētī,

Sāni tiem zili,iet mājup ir kauns.


Puika aug mātei un baram par prieku.

Neaug pa dienām,pa stundām un jau,

Redzēt pa priekšu var citiem to skrienam...

Bet...Kādēļ tēva ar pārējiem nav?


"Sasirdzis,aizgājis labākos laukos,

Debesu pļaviņā zālīti ēst!"-

Māte teic."Lejup uz pārējiem raugās.

Gan jau ar viņu vēl tiksimies mēs."


Vilki redz-barā nav sirmgalvja,auna.

Slienas un izsalkums medībās dzen.

Cer tie, ka notiesās jēriņu jauno,

Mājās tos ģimenes gaida jau sen.


Badīgam vilkam gan saprāts ir niecīgs,

Pēkšņi uz debesīm uzlido viens.

Cerētais kumoss ir bezgala spēcīgs.

Nokrīt vilks-mutē nav gaļa, bet siens.


Pārējie negaida savu vairs kārtu.

Vecajam aunam ir pēctecis jauns,

Vēl tikai pagaidīt gadiņu kādu,

Aitas to cienīs,par barvedi sauks.