PĀRDOMAS

Es baidos. No visa.
No nākotnes, kuras man nav...
Es nebaidos no nāves
Es tikai pārāk stipri mīlu dzīvi...
Mīlu cilvēkus, kas dzīvo man līdzās...
Man nesāp. Es tikai domāju, ka man sāp...
Es gribu aizvērt acis. Neatvērt tās ilgi.
Atvērt, kad viss būs beidzies,
sajust atvieglojumu un mieru...
Manis veidotā pasule brūk.
Nav, kas palīdz to apturēt...
Es tikai gribu, lai tev nesāp.
Tas arī viss!
Es tikai mēģinu, no nekā uztaisīt kaut ko...
Man kārojas tā kā man nav...
Bet tā taču ir ar visiem.
Vai tu vēlies redzēt mani smaidam?
Arī es to vēlos...
Es tikai esmu nogurusi.
Es negribu domāt, piekusu...
Vai es baidos no sāpēm??
Jā...
Es negribu runāt, es baidos samelot...
pati sev...
Kas ir dzīve?
Vai līkločains ceļš?
Vai maldu mežs?
Vai arī tikai viens mirklis?
Es gribu vairs nedomāt,
aizmigt...
Es negribu raudāt,
apnika...
Nokrita zvaigzne...
Izdzisa vēl viena dzīvība...
Atkal kādam ļoti sāp...
Es tikai gribu, lai viņam līdzās
būtu plecs uz kā izraudāties.....