Nepabeigts dzejolis

Var būt klusas asaras, ne vienmēr plīst,
Varbūt raudot tieši rētas dzīst,
Apskalo kā zāles mierinot,
Kaut uz brīdi attīrot un stiprinot.

Var būt svētīgas un mierīgas, ne šķīst,
Kad no laimes tuvuma tās līst.
Var pat otra vietā paraudāt,
Drauga plecam pieglaužoties klāt.

Var tik ļoti cita ādā iejusties,
Saprast, izjust, uzklausīt un runāties,
Viņu mīlot, sevi projām dot,
Karstu jūtu pērlēm greznojot.

Asaras...nemaz tik slikti nav...
Galā jātiek ar šo dzīvi jau!
Gadās, izžuvis kā senu dienu strauts,
Ko nekas vairs īsti neuztrauc.

Katrs dzimis raudātājs, vai ne? -
Tā nu ienākam šai pasaulē.
Ir, kas aiziet raudot, ir kas dzied,
Ir, kas klusu cieš, kad tālē iet.