Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

kad sniga

toreiz nebija zemes zem kājām
nebija debesu virs galvām
ne horizontu pie malām
un laiku neskaitījām
kad sniga
un sals mūsu sirdis vienoja
rētas bija dziļas
un, kā pirmais sniegs – aukstums, patiess
bet mēs neklausījām, neskaitījām
līdz nespējām kustēt
līdz pēdējai elpai
līdz ziemas atblāzma mūsu skatienā
kā ūdens, pārvērtās kristālā
tad sasalusi zeme mūs dalīja
un mums katram pa kokam stādīja
lai mēs kopā savus zarus savītu.
Viedokļi par dzejoli
 ne_jau_taa  2009-11-19 02:03 
Skaisti...
 klusaisMiileetaajs  2009-11-19 06:05 
Nē, nu, es nevaru saprast, no kurienes čalim tādas mātišķas domas par ligzdiņas
vīšanu! Laikam jau tomēr ASV ideoloģija par dzimumu līdztiesību nes pozitīvus augļus.
Bet vispār brīnišķīgi! :))
Ja es tā spētu domāt un dzejot...!
 Plaanpraatinjsh  2009-11-19 08:00 
Kas tās tur par rētām? Kā tās radās-vai fiziskas vardarbības rezultāts?
 straume22  2009-11-19 08:24 
(skumīgi)Drīz vajadzēs brist sniegus.Br.
 Naktsvijole_es  2009-11-19 10:01 
patika..
 Bils  2009-11-19 10:54 
Tai brīdī, kad dvēsele aiziet debesīs
Kaut kur uz zemes sāk snigt
sniegs
Kliegs
Kaut kur uz zemes tai brīdī
Kāds piedzims
Saule
lēks
Spēks
Enerģija atbrīvosies
Dosies
Tai brīdī
Dvēsele debesīs
Aplis šis
nebeigsies
Kaut kur uz zemes šīs pašlaik snieg sniegs
 straume22  2009-11-19 11:21 
(plaukšķu vētra Bilam,puķķi autoram)
 sarma7  2009-11-19 19:12 
Starp debesīm un zemi cilvēki pastaigājušies!:)
 assortina  2009-11-19 20:24 
Ļoti auksts dzejs! Pat nodrebinājos!!
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?