Deviņdesmit otrā gada pirmajā dienā

deviņdesmit un viena reize
ap Sauli skriets.

deviņdesmit un vienu rudeni
pirmā sniega spiets
aplido Latvijas zemi.

un kā ar pašu, tevi?
cik zemei šai devi,
cik atdevi sevi?
vai arī vien prasi?
vai arī tik ņem?
kad nedod tad bēdz,
visas durvis aiz sevis cieti slēdz?

vai zini kā durvis šis vēra?
vai zini, cik asiņu gramu un tonnu
tās atvērt reiz svēra?

nav laika par pagātni domāt?
nav laika tev šodienu lemt?
nav laika tev tēvzemi godāt?

tik strādāt un tērēt un tērēt...

līdz dvēseles dzīlēs gribas tev vemt.

iet dzīve prom kaut kur ratā
un tauta kā pamats tavs irst.

kļūst viss kā bitīte matā.
gribas likt akmeņiem logā cirst.

cērt pats sevī tu rētas.
tautā, kurai apkārt nav sētas
kurai varoņu likten’s bij’ lemts.

nav tādas vietas uz Zemes
kur latviet’s pretim nav ņemts.

vien Latvijā netur tas sevi vērtē.

vien svētkos un piemiņā kopā.

vien tad, kad svece
vai karogs tev rokā,
tu saturi sevi kā tautu
un esi viens vesels
reizi pa reizei reiz
reizēm kopā.

reiz vienā dienā
ikkatru gadu.

ne dienu ikvienu
ikkatru gadā.

kas neļauj būt ikdienā,- Tauta,
kad nauda tiek rausta un rauta?

ne velti tu Latvijas vārdā tiec saukta.
ne bars tu ne pūlis,
ne bezveidu groteskais mūlis.

viens veselums,
kā plaukstai tās pirksti...

velti asarās tu ikdienā mirksti.
deviņdesmit un viens gads ir tavs.

tavs laiks ir tavs,
Tu,
mana Tauta.

tev neļaut, lai svešas izkapts
tava zeme tiek plika,
kā cūkas pakaļa pļauta.

šodien, šai dienā,
šai vienīgā, vienā,
kad sevi kā tautu
jau deviņdesmit un vienu,
katru gadu, tu kopā sauc.

neguli, zogot sev laiku,
atver tak atmodā acis!

tavs laiks sen jau kā sitis!

jau deviņdesmit un vienu gadu un reizi
tas kopā ar tevi ir senču aizsākts jau mitis.

ne vienam kā tikai vien vienīgi Tev...

šo laiku vienīgi tu tautai sev lem
tu Latvijas vārdā nosauktā tauta!

Šodien,
šai deviņdesmit un viena gada,
vienā,
sarkanbaltsarkano asiņu
Latvijas raibaļai slauktajā pienā.

un katrā Laimas
lemtajā,
Tev Tauta,
nākamo laiku
Dienā.