dvēsele.rudens

Krāsas.
Trauslums.
Ir sācies rudens,
Tas maigi ieskauj tevi,
Savos dzelžainajos apskāvienos
-tas vieno vai šķir?
Tam nav nozīmes ja tas tevi padara tik pat dzelžainu cik sevi, aiz krāsainās puses.
Kā spogulis, kas sevī tver visas krāsas
Tajā pašā laikā esot tik ledains.

Rudens.
Krāsas mētā pa gaisu
Kur acīm šaudīties
Līdzi varavīksnei,
Kas tik neticamā ātrumā nokrīt zemē
Un cilvēki nenovērtē
Tie min un min,
Savās ikdienišķajās gaitās,
Kad visiem viss ir pelēks, drūms, nejauks
Kad cilvēki ar savu apbrīnojamo dabu paši dara visu tādu
Bet apkārt taču ir neaprakstāms dzelžains košums.
Tas kož.
Tas spēj salauzt pat TO sirdi.
Bet vai aiz otrpusējā aukstuma?
Krāšņums stiprāks grib būt, viņš ir,
Tas uzvar un atmiekšķē cietāko.