Rasas lāse (Pasakas pārveids)

Reiz nāca cilvēks virs zemes
Un laimīgi dzīvoja.
Bet notika, liktenis lēma –
Viņš aizsaulē aizgāja.

To veda visskaistākā kalnā,
Kur koki debesīs kāpj,
Un saule pa zemes virsu
Staigāt neapstāj...

Tam vēlēja saldu dusu,
Un vieglas smiltis klāt.
Gulst ziedu klēpji klusu,
Labie vārdi neapstāj...

Un tad tikai satrūkās cilvēks,
Saprata, atjēdzās tas!
Nu viss... uz visiem laikiem...
Te pēkšņi – kāds saules stars...

Tam pāri noliecās priede,
Kā sargeņģelis mīļš.
Tai skuju galos ne ziedi,
Bet rasas piles zvīl.

-Ek, cilvēk! Par agru?- tā vaicā.
-Jā, - nopūšas cilvēks, - ir tā.
-Par maz tika strādāts un mīlēts?
Un atkal skan atbilde, – Jā...

Bet priede bij’ burve, tā teica –
Tu celies un mājās ej!
Ir tikai viens uzdevums veicams,
Pirms tiec atkal pasaulē.

Vai redzi šo rasas lāsi,
Kas skujā šūpojas, trīs?
Tev dodu es tik vien laika -
Kamēr tā nokritīs.

Teic aši - visvairāk kas mīlēts
Bija uz pasaules?
Un varēsi atkal dzīvot -
To svēti apsolu es.
* * *
Cilvēks dziļi ievilka elpu un sāka domāt...
Tikai...rasas lāse negaidīja...
Un pasaulē viss palika pa vecam...

29.10.2009